J. tīmekļa žurnāls

Vai ir atšķirība starp parastu bibliotēku un elektronisku bibliotēku?

Jā, protams. Teikt, ka starp e-bibliotēku un parasto bibliotēku nav atšķirības, var tikai apmaldoties valodā un abstraktajos reālās pasaules modeļos.

Nu labi, diez vai varēšu ļoti labi pamatot tik stingru un pārintelektuālu apgalvojumu, atstāšu to tikai tāpēc, ka man tas ļoti patīk. Ierakstīšu arī Twitterī;)

Kāpēc tas nav viens un tas pats? Tāpēc, ka izdevējiem ir iebildumi pret e-bibliotēkām, bet nav iebildumu pret parastajām bibliotēkām. Manuprāt, ar to pietiek, lai pierādītu, ka pastāv kaut kādas pietiekami būtiskas atšķirības. Ja likums šo atšķirību neidentificē, tad visdrīzāk ir jāmaina likums.

Kas ir šīs atšķirības? Man nāk prātā divas, taču varbūt ir arī citas:

1. Tas, ka uz parasto bibliotēku pašam ir jāiet grāmatai pakaļ, tur ir jāpiereģistrējas, jāglabā kaut kāda bibliotēkas kartiņa (nez, varbūt tagad vairs tā nav) un pēc tam vēl tās grāmatas pašam jānes atpakaļ. Šajā konkrētajā kontekstā šī šķietami nebūtiskā bibliotēkas jēdziena sastāvdaļa kļūst ļoti būtiska. Iet pakaļ labai grāmatai parastajā bibliotekā ir mazliet sarežģītāk nekā vienkārši to nopirkt veikalā. Lasīt grāmatu e-bibliotēkā, savukārt, ir daudz vienkāršāk nekā iet tai pakaļ uz veikalu. Patērētāji ir slinki un atrodas nepārtrauktā laika trūkumā.

2. Tas, ka vienlaicīgi ir pieejams ierobežots skaits attiecīgās grāmatas kopiju. Ja e-bibliotēkā viņi ierobežotu vienlaicīgi lasāmo grāmatu skaitu, pat tad tās grāmatas tur būtu daudz biežāk pieejamas nekā parastajās bibliotēkās, kuru klients tās mēdz noturēt pie sevis daudz ilgāk. Pašas labākās vecās grāmatas (tādas kā, piemēram, Sartra Nelabumu, pirms tas tika atkal pārpublicēts), es parasti neesmu varējis bibliotēkās atrast.

Vai likumi šīs atšķirības neidentificē? Pavirši pārskrienot pāri Bibliotēku un Autortiesību likumiem ar Ctrl-F, es sliektos uz apgalvojumu, ka likumi tomēr e-bibliotēkas darbības īsti neatļauj. “Reproducēšanas” jēdziens nav skaidri definēts, tomēr Autortiesību likums pantā par bibliotēku tiesībām atsevišķi izceļ reproducēšanu ciparu formātā, sakot, ka “Reproducēt ciparu formātā atļauts tikai tādus darbus, kuri publicēti Latvijā un nav pieejami komerciālā apritē, ciktāl vienošanās ar autoru nenosaka citādi.” Tomēr, piemēram, Bibliotēku likuma punktā par darbu reproducēšanu priekš invalīdiem “reproducēšana” varētu nozīmēt arī savādāka veida kopijas, tā kā pavisam vienkārši tas varbūt arī nav. Jebkurā gadījumā, neesmu jurists un slinkums arī iedziļināties vēl vairāk.

P. non existing S. Man nav nekāda sakara ar Vīksnu, kura ir iesniegusi to prasību par e-bibliotēkas serveru arestiem:) Man ir cits uzvārds, manējais beidzas ar “e”:) Neesmu arī pret šo projektu. Tas dara daudz laba, īpaši - palīdzot invalīdiem, un ceru, ka viņi atradīs kādu risinājumu, strādājot kopā ar izdevējiem un vienojoties par kaut kādu samaksas sadali, un varbūt bezmaksas pieeju invalīdiem, kuri tāpat parastās grāmatas nepirktu.

Es pat teiktu, ka, ja paši latviešu rakstnieki un tulkotāji tiešām tajā visā nesaskata sev nekādus draudus, tad  e-bibliotēka ir jāatļauj, kaut vai mainot likumus. Lai tās izdevniecības grimst!

————————

Jāpapildina: palasīju abus likumus vēlreiz - kļūdījos, reproducēšana ir pavisam precīzi definēta Autortiesību likumā. Starp citu, satori.lv ir publicēta diezgan izskaidrojoša intervija ar e-bibliotēkas pārstāvi. Juridiski Latvijas likumdošanā tas viss ir pinķerīgi, neiedziļināšos.

Vakar piedalījos galda futbola turnīrā. Ņemot vērā, ka vismaz kādus 9-10 mēnešus nebijām spēlējuši, tad stiprākajā komandas komplektācijā 1 uzvara un viens zaudējums un mazliet vājākajā komplektācijā nepalikšana sausā bija gana labs rezultāts. Būs jāpiedalās vēl.

Prognozēju šim sporta veidam lielu nākotni. Varētu teikt, ka pašlaik šeit tas vēl atrodas avangarda stadijā, taču visdrīzāk pamazām kļūs arvien populārāks. Ātri veidojas atkarība.

Noskatījos Džārmuša Limits of Control. Ļoti patika mūzika, pilsētu un dabas skati, krāsas un tie pāris epizodēs parādītie mākslas darbi. Mūzika vietām atkal atsauca kaut ko no The Doors.

Pirms pāris dienām noskatījos arī Vīrus, kuri skatījušies uz kazām. Daudz foršu joku. Likšu komēdiju topā.

Vakar biju uz Instrumentu koncertu. Izcili. Varētu pat salīdzināt ar Pink Floyd vai The Doors, ne tieši konkrētu noskaņu (tās ir pavisam citas), bet, hmm, “nebijušu sajūtu restaurēšanas” ziņā. Šis tas vilka uz klasisko mūziku, šis tas uz visādiem elektroniskās un tehno mūzikas (kura man tradicionālā variantā atbaida) elementiem, viss ļoti labā kvalitātē, gaumīgi un interesanti. Bravo, tādā garā jāturpina!

Pirmo reizi apmeklēju arī Arteli. Biju patīkami pārsteigts par tur valdošo omulīgo šaurību un saspiestību (vieta bija tieši tik, cik vajadzīgs), kas radīja patīkamu gaisotni un mazliet atsauca atmiņā kaut ko no pagājušā rudens maģiskā brauciena uz Parīzi.

Politika

prom,

uz leju

.

.

.

.

.

.

Ilgi biju klusējis. Iemesls tam ir kārtējie divi pasaules iekarošanas plāni, ar kuriem esmu nodarbojies pēdējo pusgadu brīvajā laikā. Taču tikko pamanīju šadu bildi - http://zinas.nra.lv/latvija/politika/2848-popularakais-politikis-lembergs.htm , un tas manī radīja vēlmi uzrakstīt par Eināru.

Par Eināru man ir viena pagalam subjektīva un principā nepierādāma, tomēr dziļi nostabilizējusies pārliecība. Einārs ir ārkārtīgi, pat neveselīgi godīgs cilvēks. Godīgāku politķi vispār nav iespējams atrast ne Latvijā, ne ārzemēs. Pat Obamam es šajā ziņa uzticētos mazāk.

Tāpēc statistikas bildē es velku paralēles ar zināmiem aptuveni 2000 gadus seniem notikumiem. Protams, nav viņš nekāds svētais, taču ir diezgan fascinējoši no malas pavērot, kā pūlis izvēlas tieši visgodīgāko politķi par galveno grēkāzi un vienu no vislielākajiem iespējamajiem šī paša pūļa apzadzējiem par savu vismīļāko politķi.

Patiesībā tas varētu arī nebūt paradokss, ja vien tauta vienlaicīgi nečīkstētu, ka pie varas ir zagļi. Ja tautai vienkārši principā patiktu visādi vairāk vai mazāk veikli zagļi un apčakarētāji, jo tas atbilstu temperamentam vai kaut kam citam, tad par zagļiem tauta tā arī teiktu: “O! To es saprotu! Tā vajag mācēt sazagties! Bet tas Einārs ir slims. Kā var negribēt mazliet kaut ko pazag?” un viss būtu tikai loģiski. Taču šoreiz tas nebūs paradoksa atrisinājums. Ir tikai maza daļa tādu TP vai LPP atabalstītāju, kuri varbūt tā tiešām domā. Lielākā daļa sabiedrības tomēr apzagšanu uzskata par galveno ļaunumu.

Man ir teorija, ka paradoksa atrisinājums ir jāmeklē zemapziņā un intuīcijā. Lielākā tautas daļa intuitīvi jūt, ka, tiklīdz paši tiktu pie attiecīgas iespējas, tā nespētu turēties pretī kārdinājumam mazliet pakāst naudu no kādas mazāk pieskatītas tērcītes. Tam ir nepieciešams daudz lielāks spēks nekā vidusmēra cilvēks spēj iztēloties. Uzduroties šādai tērcītei, prāts vienmēr atradīs simtiem attaisnojumu, lai no tās kaut tikai mazliet pasmeltos. Līdz ar to principiālāka personība biedē, šķiet neizprotama, kā no citas planētas, un prāts galu galā viņu nostāda ārpus “savējo” loka, un laika gaitā pamazām apaudzē ar visādiem mīnusiem, līdz apziņā nostiprinās totāls monstrs.

Otrs iemesls, kāpēc Eināru tauta ienīst, varētu būt tas, ka pie mums tomēr valda bara kults un savādākos cilvēki ienīst. Par to liecina galvenais it kā nievājošais epitets “marsietis”. Šāds epitets var būt ar negatīvu pieskaņu tikai kolektīvisma kultūrā, kur visiem jābūt vienādiem. Es personīgi to uztvertu kā komplimentu. Vienmēr esmu centies uzsvērt un lepoties ar to, ka esmu savādāks nekā pārējais pelēkais bars, lai arī tā varbūt nemaz nav patiesība.

Reizēm šķiet, ka sarunvaloda ir gandrīz vai obligāts priekšnosacījums tam, lai cilvēks vispār domātu. Doma=teikums sarunvalodā. Programmēšanai tomēr ir izdevies manī nostiprināt pārliecību, ka sarunvalodas loma var būt pilnīgi nebūtiska.

Te būs šī varenā teorija:
———–

Nosauksim to, ka mēs kaut ko saprotam vai izdomājam par loģisku sistēmu (piemēram, to, ka, lai atvērtu durvis, ir jānospiež uz leju durvju rokturis.)

Neviena loģiskā sistēma galvā nav formulēta ar vārdiem. Loģiskās sistēmas likumi neglabājas galvā ierakstīti valodiskās konstrukcijās.

Valoda nav obligāts priekšnosacījums ne lai šo sistēmu apgūtu, ne lai to izmantotu, kā arī ne lai to uzlabotu vai lai atrastu tajā kļūdas.

Mēs vispār nedomājam ar vārdiem. Vārdi ir sekas domām. Mēģinot domu izteikt vārdos, mēs varbūt vienīgi palīdzam tai strukturēties, tā atrod līdzīgas loģisko sistēmu konstrukcijas, un vai nu nomaldās no oriģinālās domas (kas patiesībā noteik samērā bieži) vai arī atrod tajā kļūdas (taču valoda nav obligāts nosacījums, lai šādas kļūdas atrastu).

Nododot informāciju citiem ar valodas starpniecību, mēs tikai apstāstam patieso loģisko sistēmu un ceram, ka otram ar valodas starpniecību izdosies uzkonstruēt tai identisku sistēmu.

Bez valodas palīdzības ir iespējams izdomāt arī pavisam sarežģītas loģiskās sistēmas.

Pirms divām nedēļām beidzot pabeidzu lasīt Beketa Mērfiju. Tā laikam būs visilgāk lasītā grāmata, kuru galu galā esmu arī izlasījis, jo kopš pirmo lapu pārlapošanas būs apritējis apmēram viens gads. Pēcvārdā bija teikts, ka no visiem Beketa romāniem šis esot visvieglak lasāmais. Būtu interesanti palasīt mazāk lasāmos, jo, uzsākot lasīt šo, uzreiz nācās samierināties ar domu, ka pat tīri sižetiski nebūs lemts saprast vairāk kā 30% no visa notiekošā. No sākuma šķita, ka Bekets ar nolūku ir iekļāvis tādas rindkopas, kuru pamatā vispār nav nekādas domas un kuras būtu jāuztver vienkārši kā savstarpēji nesaistītu, bezsakarīgu teikumu virknējumi. Uz beigām tomēr vairāk nosliecos uz pārliecību, ka katram teikumam ir jēga, vienkārši viss ir rakstīts ļoti brīvā stilā apmēram tā, kā cilvēks domā un pauž savas idejas ļoti tuvu domubiedru sabiedrībā, kurā viss ir saprotams no pusvārda un kurā principā tiek runāts tikai “caur puķēm”.

Taču par spīti visai nesaprotamībai, bija ļoti intersanti kaut ko tādu palasīt. Tāds gudrs un gurds, viegli nihilistisks skats uz pasauli ar eksistenciāli nokaitētu skatu (< labais teikums;)). Kaut kad nākotnē noteikti iekopēšu kādus citātus.

Pēcvārds mazliet atsita literatūras stundas, un pievērsa mani vienai mazliet netveramai niansei, kas ietekmē to, kā raugies uz grāmatu un rakstnieku. Kad lasi tādu kārtīgu analīzi viegli zinātniskā garā, tad uzreiz sāk šķist, ka rakstnieks ir kaut kāds pārcilvēks, kuram ir īpašas spējas pārvaldīt savu apziņu un kurš vienmēr domā vismaz trīs līmeņos sarežģītāk par tevi pašu. Protams, tas tā var arī būt, taču visdrīzāk visi zemteksti, pavērsieni un paustās idejas daiļliteratūrā ļoti reti ir pavisam racionāli radušies rakstnieka galvā. Esmu pārliecināts, ka parasti tas notiek samērā iracionāli un nāk vairāk vai mazāk viegli tieši no zemapziņas bez īpašas apziņas piepūles pēc tam, kad kādu laiku esi viļājis galvā noteiktas idejas un pārdomas. Es gan nekādā ziņā nevēršos pret konkrēti šo pēcvārdu vai literatūras analīzi kā tādu. Pēcvārds šķita tieši tāds, kādam tam bija jābūt, jo, protams, ka uz to visu var un vajag paskatīties ar racionālāku, konkrētāku skatu. Tā tikai tāda nianse, kuru pats sevī novēroju un kura reizēm var traucēt lasīt un uztvert grāmatu.

Es nevaru pastrādāt. Man pašlaik būtu jāatrodas uz kāda kuģa, kurš dīkā gaitā apceļotu D-amerikas krastus un uz kura būtu visādas garšīgas uzkodas, mazliet alus vai ruma ar kolu, un uz kura priekš manis nebūtu pilnīgi nekā darāma, un uz kura no manis vispār nevienam neko nevajadzētu, vēl labāk - man nebūtu ne ar vienu jākontaktējas, ja es to negribētu, bet būtu, ar ko kontaktēties, ja es to tomēr sagribētu. Uz kuģa nevajadzētu būt ne internetam, ne mobilajiem sakariem. Pietiktu ar pāris grāmatām. Uz klāja vēl vajadzētu ēnā paslēptu šūpuļtīklu, sauli un siltu vēju.